Ir klāt  25. marts – Latviešu tautai liktenīga diena. Dziļās rētas sāp joprojām. Atceroties piedzīvoto un izciesto,  klausoties atmiņu stāstos,  saskrien acīs asaras.

Ceturtdien, 17. martā, Mazsalacas vidusskolas 9.-12. klašu jaunieši satikās ar Gunu Dauguli un Māru Persi, kurām nācās iziet cauri nežēlīgā izsūtījuma šausmu ratam. Sibīrijas gaitas izdzīvojušas, ar nelielu bagāžu, un smeldzīgām atmiņām abas kundzes atgriezās Latvijā.

Tagad viņas nesavtīgi dalās savās atmiņās ar mūsu jauniešiem.

M. Perses liktenīgā diena pienāca līdz ar viņas dzimšanas un vārda dienu. Bija uzcepta torte, vakarā gaidīja uz jubileju sabraucam radus, tomēr nesagaidīja. Meitene, kura vēl negāja skolā, nevarēja saprast, kāpēc visi apkārt raud. Viņai viss notiekošais bija kā interesants piedzīvojums, jo pirmo reizi varēja braukt smagās mašīnas kuzovā tā, ka mati plīvo un ausīs pūš vējš. Vienīgi bija žēl nenogaršotas un atstātas tortes. Visi dziedāja dziesmu ” Paliec sveika, balta bērzu birze!”

G. Daugule atceras, ka cilvēki no dažādām vietām bija savesti stacijā un sadzīti vagonos,  ap 30 vienā. Ceļš uz Sibīriju bija garš un grūts. No 25. marta līdz 16. aprīlim - 14 neziņas, šausmīgu pārdzīvojumu, zaudējumu dienas. Cilvēkus veda kā noziedzniekus, nedomājot par viņu vajadzībām un dzīvību. Vilciens apstājās ļoti reti.

Kad nokļuva līdz gala stacijai, cilvēkus  izmitināja barakās, vienā istabā 9 cilvēki. Bija ļoti auksti, gribējās ēst.

Vīriešus nodarbināja mežistrādes darbos, sievietes lādēja sazāģētos kokus vagonos. Drošības tehnikas un aizsargapģērba nekāda jau nebija, mežā daudzi gāja bojā. Mājās palikušās  kopā ar bērniem gatavoja ēdienu – sasaldēja kartupeļu pikas un maisiņos salietu pienu, kuru nelikumīgi ieguva, atnesot no fermas termoforos. Pārtiku veikalā iegādāties nevarēja, jo tās nebija. Nopirkta rupjmaize negaršoja pēc maizes, baltmaizi vispār nepazina. „Lai nekad Jūs nezinātu , kas ir bads!” – stāstītājas balss aizlūzt.

Latvieši, dzīvojot Sibīrijā, bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, dalījās cits ar citu pārtikā. Ar laiku ģimenes tika pie atsevišķa mitekļa. Māras kundze atceras, ka istabas stūrī bija iekārtota divstāvīga pašdarināta bērzkoka gulta, zem tās dzīvoja vistas. Citā stūrī bija cūku aizgalds un iekārtota vieta bullītim, kuru vectētiņš uzpasēja – tiklīdz lopiņš ceļ asti,   uzreiz zināja - trauks jāliek apakšā. Viss vienmēr bija tīrs un sakārtots, istabā nekādas smakas nebija. 

Vakaros sanāca kopā: dziedāja dziesmas, darināja dažādus rokdarbus, veidoja apsveikumus, spēlēja mūzikas instrumentus. Abām meitenēm mācības bija jāapgūst krievu skolās. Guna, pēc skolas beigšanas, turpināja apgūt zināšanas  medicīnas skolā - 500km attālumā no mājām.

Mājupceļš bija sarežģīts. Dzimtajā pusē atgriezties nevarēja, jo kaimiņiem vajadzēja parakstīties, ka izsūtītie nav vēlami blakus iedzīvotāji. Nācās meklēt radus, kuri dzīvoja citviet. Gunu uzņēma 76 gadus vecais vectēvs Salaspilī. Atgriežoties Latvijā, meitenes runāja tikai krieviski. Dziedot dziesmu „Teica, teica valodiņa!”, sarežģīta bija divskaņa „ei” apgūšana. Guna gribēja turpināt izglītību krievu valodā, bet, kā latviešu meitenei, viņai to neļāva. Represētos arī augstskolās nepieņēma, tādēļ reti kuram dzimtajā zemē izdevās studēt augstskolā.

Māra Perse savas atmiņas apkopoja mātes darinātajā foto albūmā. Tajā var redzēt fotogrāfijas, dokumentus, sertifikātus un saraksti. Vēstules uz dzimteni rakstīja ar tinti, vienmēr tās sūtīja ar priecīgām un labām ziņām, bet starp rindām rakstīja ar pienu, tekstu varēja izlasīt tad, kad virsū uzbēra pelnus un nobrauca ar roku. Tur arī bija izteikta īsta patiesība par piedzīvoto.

Tikšanās laiks paskrēja nemanāmi. Daži vēl palika tukšajā zālē un šķirstīja piemiņas albūmus.

Māras kundze vēl joprojām veido sienas gobelēnus no pogām, tamborē brīnišķīgas sedziņas un cep vienreizēji gardas tortes. Guna ir audēja, pin klūgu grozus, pērļo. Abām patīk apmeklēt teātrus, saviesīgus pasākumus. Māra un Guna vienmēr ir smaidošas, ar  atvērtu sirdi dzīvei, priekam, jauniem izaicinājumiem. Mums ir kam līdzināties.

Sirsnīgs paldies Jums, Guna un Māra, par „dzīvu” vēstures stundu! 

Teksts un foto: Valentīna Golovņa
Ievietoja: Guntars Bērziņš
25.03.2011.